1. Man bieži ceļi krustojasar ceļinieku trūcīgu.Viņš klusi palīdzību lūdz,es atteikt viņam nespēju.Kaut nezinu, kāds viņa vārds,no kurienes un kurp tas iet,Bet viņa skatā ir kas tāds,kas nezin kādēļ mīlēt liek.
2. Reiz trūcīgi kad galds bij’ klāts,viņš, badu ciešot, ienāca.Tam savu maizi atdevu,vīrs lauza to un svētīja,Un ēda, daļu dodot man —tik debešķīga šķita tā!Kad izsalkumā metos ēst,kā mana maize garšoja.
3. Es viņu ieraudzīju reizpie skaidra kalnu avotaUn manīju — tam spēki zūd,vīrs pasmelt pats vairs nespēja.Es steidzu viņam palīdzēt,trīs reizes kausu pasniedzu.Viņš padzērās un deva man,lai mūžam vairs man neslāptu.
4. Reiz naktī cēlās plūdilīdz ar vētru, niknu, postošu.Aiz loga balsi izdzirdot,es steigšus vīru ielaiduUn, viesi silti saģērbis,to mīkstos pēļos guldīju.Pie gultas zemē nakšņojot,kā paradīzē dusēju.
5. Reiz kailu, ievainotuViņu ceļa malā uzgāju.Pie dzīvības to atgriezdams,es dziļās vātis pārsēju.Šo svešinieku dziedinot,par savām sāpēm aizmirsu,Tam vīnu, eļļu gādājot,es Dieva mieru ieguvu.
6. Vēl cietumā es satiku to,gaidot nāves spriedumu.Par spīti ļaužu izsmieklamar cieņu viņam kalpoju.Vai viņa vietā mirtu es,vīrs prasot acīs lūkojās,Kaut miesa bailēs vāja bij’,gars lūgumam šim atsaucās.
7. Tad, naglu zīmes ieraugot,es sapratu, kas ir šis vīrs,Un uzlūkoju Glābēju.Viņš mani uzrunāja drīz:„Tu Manis neesi kaunējies,vien uzticīgi kalpojis,Tu mūžam tiksi pieminēts par to,ko esi paveicis!“
Vārdi: James Montgomery (1771–1854)
Mūzika: George Coles (1792–1858), pārv.
Dziedāta neilgi, pirms tika nonāvēts pravietis Džozefs Smits. Skat. History of the Church 6:614–615.